Koģenerācija - pilsētām, biogāze - saimniecībām

"Host" strādā ar klientiem, kas būvē mazā vai vidējā līmeņa koģenerācijas stacijas vai cita veida atjaunojamās enerģijas ražotnes. Koģenerācijas gadījumā enerģija - vienlaikus elektrība un siltums - tiek ražota no kokapstrādes pārpalikumiem, šķeldas un citas dedzināmās biomasas, bet otrs populārākais un, viņaprāt, perspektīvākais zaļās enerģijas ražošanas veids ir fermentācija - organisko atkritumu pārstrādāšana, kā rezultātā rodas biogāze, no kuras tālāk var ražot enerģiju - elektrību, siltumu vai tvaiku.


Uzņēmējs uzskata, ka šādu projektu attīstība tiešā veidā uzlabotu Valsts ekonomiku. Visefektīvāk zaļās enerģijas ražotni esot ieviest, integrējot vairākus uzņēmējdarbības veidus - tā ir iespēja vai nu kādai nelielai saimniecībai strauji augt, vai arī apvienot vairāku apkārtnes uzņēmēju resursus: "Pārtika ir viena no Latvijas eksporta precēm, īpaši, ja ražo produktus ar augstu pievienoto vērtību - piemēram, sierus. Līdz ar to pārtikas bizness ir perspektīvs, bet - kur ir pārtika, tur ir atkritumi, tāpēc biogāzes ražošana ļoti labi iet kopā tieši ar pārtikas biznesu. Izejvielas rodas "pašas". Enerģijas ražošanai vienlīdz labi der gan salmi, mēsli, dūņas un citi lauksaimniecības blakusprodukti, gan atkritumi, pārtikas pārpalikumi un jebkas cits. Ideālā gadījumā saimniecībā būtu daži simti slaucamu govju - no tām "nāktu" ne tikai pārtikai derīgais piens, ko turpat uz vietas pārstrādātu, bet arī mēsli un lopbarības pārpalikumi, ko nogādātu biogāzes stacijā. Iespējams, ka turpat tiktu audzēta arī lopbarība un vēl kaut kas, piemēram, kartupeļi. Laukos nepieciešamo transportu - traktorus un mašīnas - var apgādāt ar pašu ražotu degvielu - sašķidrinātu biogāzi. Viens no enerģijas ražošanas blakusproduktiem ir siltums, kas der ražošanas ēku, dzīvojamo māju un siltumnīcu apsildei.  No loģistikas viedokļa šāds modelis ir ļoti izdevīgs." Osinga piebilst, ka jau šobrīd Latvijā ir saimniecības, kas šādu vai līdzīgu modeli ir izveidojušas.

Tādējādi veidojas pilns bioloģiskais cikls, jo biomasas paliekas ir noderīgi minerāli, kas nodrošina labāku ražu nākamajā gadā. "Biomasas paliekas ir labāks mēslojums nekā importētie minerāli, līdz ar to fermai jāizmanto ne tikai mazāk minerālu, bet arī mazāk ķīmijas. Ja vienkārši izaudzē tonnu graudu, ko eksportē, no Latvijas tiek eksportēti arī minerāli," skaidro Osinga.

Koksnes koģenerācija, savukārt, parasti iesakāma vietās, kur paredzams liels siltuma pašpatēriņš, jo koģenerācijā bez elektrības tiek ražots arī ievērojams siltuma apjoms. "Koģenerācija ir ideāla, lai apkurinātu rūpnīcas, pagastus vai pilsētas - uz to šobrīd jau virzās Jelgava, Valka, Krāslava un citas," saka eksperts. Latvijā dedzināmā biomasa pārsvarā ir blakusprodukts no meža izstrādes un zāģētavām, bet Rietumeiropā, tajā skaitā arī Nīderlandē liela daļa dedzināmo materiālu nāk arī no nojauktām ēkām - kokmateriāli ir impregnēti vai krāsoti, tāpēc tos nekur citur nevar izmantot, taču enerģijas ražošanai tie lieliski der. Kūdru mūsdienās izmantojot vienīgi, jaucot kopā ar enerģētisko koksni.

"Ja runā par siltumapgādi, nevis par lielajām elektrības ražotnēm, koģenerācijas stacijas pilnībā var aizvietot dabasgāzes stacijas - tas ir tas pats lauciņš, tikai koģenerācijas gadījumā enerģija tiek ražota no vietējiem, turklāt atjaunināmajiem resursiem," uzsver Osinga, "toties biogāzi var ražot jebkur, kur tas ir vajadzīgs. Biogāzes stacijas ir mazākas un lētākas, tā skaitās moderna tehnoloģija, bet, biomasas ciklā ir daudz posmu, tāpēc, lai izvairītos no loģistikas problēmām, stacijai jāatrodas pēc iespējas tuvāk apstrādājamai zemei. Ilgtermiņā šī tehnoloģija ir labāka, īpaši nelieliem uzņēmumiem. Turklāt, arvien plašāk ieviešot šādas tehnoloģijas, tiek dotas iespējas vietējiem zinātniekiem nodarboties ar izpēti un izmēģinājumiem.

Latvija var konkurēt

Speciālists uzskata, ka Latvijai ir lielas izredzes konkurētspējīgā līmenī attīstīt tieši biogāzes ražošanas un izmantošanas tehnoloģijas: "Latvijā īpaši daudz šķēršļu zaļās enerģijas attīstībai bija starp 2005. un 2008. gadu. Tikai 2009. gadā kaut kas sāka kustēties, un tajā brīdī Igaunijā jau bija pabeigtas pirmās koģenerācijas stacijas un lielie vēja parki. Tāpēc koksnes dedzināšanas sfērā Igaunija ir tikusi tālāk. Bet mums ir iespējas attīstīt biogāzes tehnoloģijas. Latvijā ir tādas saimniecības, kas var augt līdz nopietnam apjomam. Arī mūsu uzņēmums iegulda daudz laika jaunu tehnoloģiju izveidošanā - gazifikācijas procesu tehnoloģijas, kā arī sistēmas, ar ko no biogāzes ražot transporta gāzi vai dabas gāzi. Tas ir jaunums tirgū. Pētniecība gan pamatā notiek Nīderlandē, kur atrodas mūsu mātes uzņēmums. Bet arī šeit notiek arvien vairāk eksperimentu, jo Latvijā ir daudz biomasas. Pēc kāda laika Latvija būs tehnoloģisko zināšanu valsts, lielākā mērā nekā kaimiņvalstis - Lietuva, Igaunija, Krievija un Baltkrievija. Somi, lietuvieši un krievi jau tagad brauc delegācijas, apgūstot Latvijas pieredzi biogāzes jomā. Protams, koģenerācijas jautājumos latvieši brauc uz Somiju smelties viņu pieredzi."

Komentējot Igaunijas pieeju, Osinga min, ka šī valsts ir ļoti vērsta uz zaļo tehnoloģiju ieviešanu praksē, bet latvieši - uz izpēti un iedziļināšanos detaļās. "Manuprāt, igauņiem ātrāk ieviest tehnoloģijas izdodas vienkāršākas likumdošanas dēļ. Taču nozīmīgu lomu spēlē arī mentalitātes atšķirība - igauņi tiecas pēc tā, lai viss būtu transparentāk, kamēr Latvijā cilvēki vairāk domā, kas cik smuki izskatīsies. Igauņi strādā uz plašumu, nezaudējot laiku un atrodot kompromisus. Latvieši vairāk koncentrējas uz detaļām. Piemēram, Igaunijā vairs nav tādas nozares kā galdniecība - ja kādam vajag speciāli pagatavotas mēbeles, viņi tās pasūta Latvijā. Tās ir kultūratšķirības - arī politikā Latvijā vērojams daudz lielāks teātris, turklāt šīs pašas iezīmes bija vērojamas jau deviņdesmito gadu sākumā, kad ierados Latvijā."

Viņš turpina: "Pirms astoņiem gadiem, kad sāku darboties biogāzes sektorā, baidījos, ka Latvija iet uz priekšu pārāk lēni, tomēr izrādījās, ka blakus valstis iet vēl lēnāk. Tas nav tikai enerģētikas, tas ir ekonomikas attīstības jautājums. Turklāt šādi tiek atrisināta vēl kāda tipiska problēma - fermām, kas strauji modernizējas, vairs nevajag tik daudz darbinieku. Paralēli citu produktu ražošanai uzsākot arī enerģijas ražošanu, darbavietas nāk klāt."

Katrai valstij ir divas sejas

Vai tas būtu izskaidrojams ar mentalitāti, vai sarežģītām politiskajām shēmām, Osinga novērojis, ka dažās zaļajās sfērās Latvijā veidojoties mistiskas barjeras - kādas pilsētas iedzīvotāji pēkšņi var iebilst pret vēja parku jūrā, kur tas atrastos tik tālu, ka viņi to pat neredzētu no saviem pagalmiem, taču viļņu sistēmu, kas ikdienā ir redzama un turklāt traucē zivju attīstību, tie paši iedzīvotāji var atbalstīt. "Iespējams, tas daļēji sasaistāms ar nevēlēšanos atzīt, ka "manam kaimiņam iet, bet man neiet", tomēr šāda attieksme ir neizskaidrojama. Daudzi Latvijas iedzīvotjāji aizbildinās, ka viņi ir parakstījušies pret rūpnīcu, jo tā piesārņos vidi, bet drīz pēc tam bezdarba dēļ tie paši cilvēki ir gatavi pārcelties uz valstīm, kur rūpnīcas ir visur un gaisa piesārņojums ir nesalīdzināmi lielāks. Industrija ir laba lieta, bet, protams, vislabāk, ja ievēro zaļo ekoloģisko ciklu. Tas attiecas arī uz pasauli kopumā - mēs negribam iznīcināt mežus Brazīlijā vai zivis jūrā, bet tomēr vēlamies IKP pieaugumu, lētus būvmateriālus un pārtiku. Cilvēki priecājas, ja naftas cenas nokrītas, bet patiesībā tām vajadzētu augt, lai zaļā enerģija kļūtu konkurētspējīga, un dotu ekonomisko impulsu" apsver Osinga.

Tomēr minētās problēmas neattiecas tikai uz postpadomju telpu - komentējot dzimtās Holandes ceļu zaļās enerģijas izmantošanā, eksperts stāsta, ka, lai arī patlaban Nīderlande ir viena no viszaļākajām valstīm, tomēr aizvien atsevišķas jomas nevarētu saukt par pilnīgi sakārtotām: "Īpaši attīstījusies Holande ir ūdens attīrīšanas, atkritumu pārstrādes, bezķimikāliju mēslošanas, humānās lopu audzēšanas un daudzās citās jomās. Tomēr valstī joprojām mājo Eiropas lielākās petroķīmiskās industrijas, turklāt transporta sektors Holandē pilnībā tiek apgādāts ar fosilo enerģiju.

Līdz ar izejmateriālu izmaksu celšanos pasaulē ražošanas industrija ir spiesta kļūt efektīvāka, tādēļ izmaiņu pamatā nebūt nav jautājums par to, vai valstīm un uzņēmējiem jākļūst ekoloģiskākiem - galvenais jautājums ir par to, kā nodrošināt ilgtspējību. Jebkurai valstij ir duāla daba, un Holandes gadījumā tas ir izpaudies kā lēnīgums, ar kādu tiek attīstīta vēja un saules enerģijas ražošana. Sākotnēji bija visi priekšnosacījumi, lai šīs industrijas attīstītos daudz veiksmīgāk, tomēr politiskās nolaidības dēļ Holande neaizgāja to pašu veiksmes ceļu kā Vācija un Dānija."

Atgriežoties pie Latvijas attīstības, Osinga min, ka ieinteresētība un aktivitāte zaļās enerģijas izmantošanā pēdējā laikā ir strauji augusi. Gandrīz visos novados kaut kas tiekot būvēts un attīstīts. "Latvijā ir daudz biomasas un līdz ar to ir iespējami veiksmīgi un vietējai ekonomikai noderīgi risinājumi. Taču, šeit ražojot zaļo enerģiju, mēs vienalga neatrisināsim pasaules vai Eiropas problēmas. Esmu optimists attiecībā uz Latviju, bet ne par pasauli kopumā. Kaut vai, ja runājam par Kioto protokola dalībvalstu sanāksmēm - vairāk piesārņojuma rada dalībnieku regulārie lidojumi uz sapulcēm nekā viņu reālais veikums vides problēmu risināšanā. Vienīgais Latvijas trūkums ceļā uz zaļās enerģijas ražošanu - atkritumus vajadzētu šķirot daudz vairāk. Īpaši Rīgā."