Likumprojekts, kā eksperti uzsver, ir izpelnījies niecīgu sabiedrības un pat nevalstisko organizāciju uzmanību - tā tapšanas "deķīti" uz savu pusi raujot tikai lielie spēlētāji, kas labi izprot tā ietekmi uz savām interesēm. Taču enerģētikas neatkarīgais eksperts Juris Ozoliņš norāda, ka šī likuma pieņemšana vai nepieņemšana tiešā veidā ietekmēs gan katra indivīda dzīvi, gan Latvijas ekonomisko labsajūtu. Šobrīd Ozoliņš sadarbībā ar Latvijas Pašvaldību savienību un Sorosa fondu izveidojis oficiālo likumprojekta lobiju grupu, kas gatava skaidrot savu viedokli un veicināt likuma "draudzīgumu" uzņēmējiem un līdz ar to pašvaldībām un to iedzīvotājiem.

Likums rada kavēkļus

Ozoliņš uzskata, ka nekādas būtiskās atšķirības no ierastās ikdienas likumprojekts nepiedāvā, taču tajā esot daudz paviršību: "Uzskatu, ka šis ir mazliet nepabeigts un saraustīts likumprojekts. Ir daudzas grupas, kas mēģinājušas ietekmēt tā tapšanās gaitu - turklāt katrai no tām ir noteiktas finanšu un ekonomiskās interesas." Eksperts atgādina, ka vairums kustību, kas saistītas ar vārdu 'zaļš', ir diezgan pretrunīgas, un tas arī esot viens no iemesliem, kādēļ daudzas ar ekoloģiju saistītas organizācijas atklāti savu viedokli nav paudušas: "Daudzām 'zaļajām' organizācijām ir plašākai sabiedrībai neizprotami mērķi, neizprotami finansēšanas avoti un nav arī droši zināms, ko viņi īsti pārstāv. Likums skars dažādas ekonomiskās intereses - gan tiem uzņēmējiem, kuru darbība saistīta ar zaļās enerģijas ražošanu un izmantošanu, gan tieši pretēji - tas ietekmēs dzīvi konkurentiem, kas uzskata, ka zaļā enerģija apdraud viņu pozīcijas."

Ko var uzskatīt par zaļo enerģiju? Ozoliņš skaidro, ka Eiropas Savienības kontekstā ar šo jēdzienu tiek saprasta tā atjaunojamā enerģija, kam valsts drīkst sniegt atbalstu un veicināt tās ražošanu. "Zalā enerģija tiek uzskatīta par jaunu enerģiju, kas uzreiz nespēj konkurēt ar tradicionāli jau ļoti ilgi subsidētām fosilajām enerģijām: "Pie zaļās enerģijas jāpieskaita enerģija, kas iegūta no saules, vēja, koksnes, biomasas un krītoša ūdens, izņemot vienīgi lielās hidroelektrostacijas. Ja par zaļo enerģiju runā Latvijas kontekstā, tad noteikti jāmin, ka šeit zaļā enerģija ir arī vienīgais enerģijas ražošanā izmantojamais vietējais resurss. Mums nemaz nav nezaļu resursu avotu. Automātiski rodas jautājums, vai, pateicoties topošajam likumam, mēs izmantosim vietējos resursus un atbalstīsim vietējos enerģijas ražotājus?"

Eksperts atzīst, ka likumprojektā viņš mana zināmu paradoksu - it kā zaļās enerģijas atbalstīšanas vārdā radīts likumprojekts, kas veido šķēršļus tieši šīs enerģijas ražotājiem, īpaši mazajiem uzņēmējiem: "Pagaidām izskatās, ka likuma dēļ var rasties daudzi kavēkļi. Jau šobrīd apturētas vairākas līdzšinējās Ministru kabineta regulējošās normas, uzņēmējiem radot dažādas neskaidrības. Arī pats likumprojekts nekādā ziņā nav draudzīgs zaļās enerģijas ražošanai, drīzāk tajā saskatāma zaļo enerģijas ražotāju diskriminācija attiecībā pret tiem, kuru bizness saistīts ar naftas un dabasgāzes enerģijām." Ozoliņš skaidro, ka šī diskriminācija īpaši skar mazos uzņēmumus, it īpaši tos, kas strādā laukos un gribētu paši savām vai tuvējās apkārtnes vajadzībām ražot enerģiju. Viņš uzskata, ka likumprojektā vērojamas ārkārtīgi birokratizētas tendences: "Likumprojektā ir iestrādāti tādi principi, kas nākotnē nav prognozējami. Ja nevar paredzēt, kā noritēs procesi, tad biznesam ir ļoti grūti atrast finansējumu. Lai veicinātu uzņēmējdarbību, īpaši saistībā ar zaļajiem resursiem, veicamajām procedūrām ir jābūt tik vienkāršām un skaidrām, ka tās ir saprotamas mazajiem un vidējiem uzņēmējiem, kam nav tik daudz finanšu un cilvēkresursu, lai izpildītu prasītās normas. Atbalsta mehānismi un ekspertīzes, ko šobrīd piedāvā projekts, radītu grūtības pat lieliem uzņēmumiem. Pat pirmais solis jau ir tik sarežģīts, ka tam ilgi un rūpīgi jāveic intelektuālā sagatavošanās - tas ir dārgs prieks, un līdz ar to bizness ir apdraudēts jau pašā tā sākumā."

Otrais pārmērīgas birokrātijas mīnuss - bankas šādu atbalsta mehānismu varētu nesaprast, kā uzskata Ozoliņš: "Naudas saņemšana tiktu ļoti pagarināta. To visu varētu izdarīt daudz vienkāršāk. Likumprojektā paredzētais mehānisms ir pārspīlēti sarežģīts un līdz ar to nedraudzīgs uzņēmējdarbībai. Šī iemesla dēļ eksperts prognozē daudz mazāku naudas apriti, nekā būtu iespējams.

Salīdzinājumam Ozoliņš min tik bieži piesaukto "Eiropas" likumdošanu, kas pretēji mītiem esot daudz vienkāršāka: "Tā ir nemitīga mācīšanās no savas pieredzes. Eiropas Parlaments pats izvērtē iepriekš pieņemtās direktīvas un vajadzības gadījumā ieslēdz atpakaļgaitu vai vēl vienu ātrumu uz priekšu. Tieši šādu skatījumu  vajadzētu pārņemt Latvijas likumdošanai  - jāparedz tāda elastība, lai mēs 2015. gadā likumu pēc vajadzības varētu pakoriģēt. Problēmas sākas brīdī, kad kādu pieņēmumu dzelžaini iekļaujam likumdošanā. Nekas nav grūtāk kā pie mūsu mainīgo valdību tradīcijas izmainīt jau pieņemtos likumus. Ja likumā jau pašā sākumā ir ieliktas minimālās birokrātijas, tad nekas nav jākoriģē, jo riski ir novērsti. Uzņēmējdarbībai draudzīgs ir tāds likums, kas ir nesarežģīts un par ko , ka ar droši zināt, ka tas nemainīs lietas uz slikto pusi."

Vai sabiedrība ir gatava iesaistīties?

Ozoliņš uzskata, ka nav tik būtiski, vai topošais likums tiks, vai netiks pieņemts - daudz svarīgāks esot jautājums, kurā virzienā un kāpēc Latvijas enerģētikas nozarei vajadzētu attīstīties: "Man ir vienalga, kas notiks ar pašu likumu - vai tas tiks aizmirsts, vai aizsūtīts atpakaļ valdībai. Galvenais ir saprast principu: ja Saeima, pieņemot likumu, kļūdās, vēlāk ir ārkārtīgi grūti ko mainīt, jo runa ir par juridiskām normām, kas darbosies 15-20 gadus." 

Eksperts ir pārliecināts - lai lietas notiktu, visam jābūt iespējami vienkāršam. Esot tikai viens efektīvs mehānisms, ko būtu vērts ierakstīt likumdošanas aktā, tādējādi piešķirot tam sistemātisku raksturu - visa enerģija, ko vietējie uzņēmēji saražo, izmantojot koksni, biogāzi vai kādu citu no resursiesm, obligāti iepērk elektriskajā tīklā par cenu, kas ir veicinoša, lai šī tehnoloģija tiktu izmantota. "Cenai jābūt tādai, lai lietas notiktu, bet, protams, tai nevajadzētu būt pārspīlētai. Tā kā nauda cirkulē starp uzņēmēju un patērētāju, būtisks ir jautājums - vai sabiedrība ir gatava šajā lietā iesaistīties? Šajā gadījumā iesaistīšanās nozīmētu gatavību par elektrību maksāt nedaudz vairāk. Prognozes paredz, ka gadā cenu kāpums varētu būt apmēram par 3-4 %. Vai sabiedrībā tas neizraisīs kādu pretestību? "Lai atbildētu uz šo jautājumu, varam atgriezties pie nesenās pieredzes - šogad elektrības cenas vidēji pieauga par 30-35 %, un mēs to adaptējām - tagad, atrodoties pašā ekonomiskās krīzes dibenā. Ja nākotnē, jau virzoties ārā no zemākā punkta, mēs to nevarētu pieņemt, tad mūsu ekonomika vispār nekam nebūtu derīga. Bet, protams, būtu maldinoši izlikties, ka zaļie projekti neatstās ietekmi uz patērētāja maksājumiem - jau tagad godīgi jāpasaka, ka atstās. Bet jārīkojas tā, lai visiem tas būtu ekonomiski pieņemami.

Ieguvumu vietējās enerģijas izmantošanai esot nesalīdzināmi vairāk nekā mīnusu. Pirmkārt, zaļās enerģija iet roku rokā ar kliedētu koģenerācijas staciju būvniecību, kas savukārt nozīmē siltuma un enerģijas ražošanu uz vietas - katrā pagastā vai palielākā saimniecībā. Līdz ar to tiek paaugstināta nodarbinātība provincē, pavērtas iespējas infrastruktūras attīstībai, kā arī uz provinci tiek vilināti arvien jauni biznesi. Otrkārt, lai arī par elektrību cenas var nedaudz pieaugt, kopējā importa-eksporta bilance izmainītos valstij un indivīdam izdevīgākā virzienā - tas, ka vietējie resursi vietējos uzņēmumos tiek pārstrādāti, nozīmē, ka šie līdzekļi paliek Latvijā un uzlabo vidējo dzīves kvalitāti kopumā. "Paši elektrības patērētāji, maksājot augstāku maksu par enerģiju, palīdz šim biznesam. Nauda ceļo tikai starp uzņēmumiem un patērētāju, un likuma uzdevums būtu izdomāt, kā atvieglot naudas ceļu  ķēdītē patērētājs-uzņēmējs-patērētājs. Tā kā šajā gadījumā nauda - atšķirībā no fosilās jeb tradicionālās enerģijas iepirkšanas modeļa - neizietu ārpus Latvijas robežām, zaļās enerģijas gadījumā notiek reāla ekonomikas sildīšana - īpaši attiecībā uz Latvijas laukiem. Mani interesē, kāpēc tur, kur ekonomiku vajag sildīt, tas netiek darīts," saka Ozoliņš.

Vienalga, vai likums tiks, vai netiks pieņemts, Ozoliņš iesaka kopējiem spēkiem censties īstenot Latvijai pēc iespējas izdevīgāku modeļi: "It visur Latvijā ir koksnes pārpalikumi, tāpēc jācenšas attīstīt lokāla siltuma un elektrības ražošanu. Protams, ja enerģija tiek ražota koģenerācijas veidā, ir jāatrod siltuma noiets attiecīgajā apvidū, bet iegūto siltumu var izmantot, ne tikai, piedāvājot apkuri apkārtnes dzīvojamajām mājām, bet arī, sadarbojoties, piemēram, ar tuvējo dārzniecību vai peldbaseinu. Siltumu var izmantot arī rūpniecībā - piemēram, koksnes žāvēšanā. "Šajā brīdī sākas taupīšana - no vietējā resursa tiek radīts vietējais siltums, kā arī elektrība nacionālām vajadzībām. Ne resursi, ne enerģija nav jāiepērk no ārpuses. Ja mežu vienkārši izcērt un visu koku aizved uz pārstrādi, konkrētajai teritorijai un tās iedzīvotājiem nerodas nekāds labums - paliek vienīgi "ainava" un sabojāti ceļi," saka Ozoliņš.

Viņš stāsta, ka pēdējo gadu laikā interese par šādiem projektiem avien pieaugusi - šobrīd problēma neesot projektu un ideju trūkumā, bet gan drīzāk esot jāsatraucas, ka līdz ar darbu pie likumprojekta esot apturēta visa jaunattīstība: "Šobrīd jaunajiem ir grūti ienākt biznesā. Tie, kas paspēja, ir ieguvēji - tagad izskatās, ka pāris draugiem ir uztaisīta augsta sēta, lai pasargātu viņus no konkurentiem. Tas ir paradokss, ko nevaru saprast - kā likumdevējs neredz šo acīmredzamo biznesa diskrimināciju?

Izvedam un par trīskāršu cenu iepērkam

Ko nozīmē teikt 'nē' zaļajai enerģijai? "Ja izvēlamies šo ceļu, tad līdzīgi kā līdz šim dzīvosim arī turpmāk, līdz pamanīsim, ka mūsu kaimiņi jau "aizbraukuši" ļoti tālu. Jau šobrīd vērojamas šīs tendences - Latvija strādā uz koksnes eksportu - mēs izvedam izejvielu - šķeldu, ko lielā mērā iepērk arī lietuvieši un igauņi. Viņi jau šobrīd zaļās enerģijas jomā tikuši daudz tālāk - gan tehnoloģiju izstrādē, gan ikdienas pielietojumā. Nemaz nerunājot par zviedriem, dāņiem un visiem citiem, kas no mums iepēk šķeldu. Ja izejvielu ar jūras transportu var aizvest, piemēram, uz Botnijas līci un joprojām to izmantot ekonomiski izdevīgai enerģijas ražošanai, kāpēc mums ir jāatrodas ķēdes visnevērtīgākajā galā? Ja apskatās eksporta-importa bilanci, no Latvijas pagājušajā gadā koksnes enerģijas veidā izvests apmēram tikpat daudz, cik iepirkta dabasgāze. Tuvu tam.  Toties atšķirība ieņēmumos un izdevumos  ir trīskārtīga."

Ozoliņš atgādina, ka Latvijā ir vēl arī citi zaļās enerģijas avoti, tomēr viņš uzskatot, ka tieši koksnes izmantošana ir visperspektīvākā - uz to esot vērts koncentrēties. "Mēs esam viena no tām valstīm, kur ir koksnes pārpalikums. Malkas sagāde kā nodarbošanās Latvijā vairs neeksistē, šobrīd malka ir pārpalikums no citiem procesiem - mežu kopšanas, koksnes pārstrādes, lauksaimniecības zemju tīrīšanas  un citiem. Līdz ar to arī enerģētiskā koksne ir vienkārši pārpalikums - bezmaksas kurināmais. Jo vairāk jūs kā uzņēmējs sagatavojat zāģmateriālus, nemaz nerunājot par mēbeļu ražošanu, jo vairāk pāri paliek koksne.

Vēl viena mīts, ko Ozoliņš vēlas atspēkot, ir sabiedrībā valdošs uzskats par koģenerācijas stacijas draudiem. "Ja tiek ražots siltums un elektrība apvienotā ciklā, nekāds sprādziens nevar notikt. Tik lielu siltuma ražošanu nemaz nav iespējams nodrošināt. Latvijas patērētājam nav nekādu draudu.  Ir tikai vidi saudzējoši ierobežojumi, tajā skaitā norādījumi par mežu izmantošanu un ilgtspējības nosacījumu ievērošanu."

Lai arī nupat pieminēti dažādi šķēršļi, kas varētu kavēt zaļās enerģijas ražošanas attīstību, ekperts uzskata, ka tieši šobrīd ir vispiemērotākais laiks jaunu projektu uzsākšanai: "Citās valstīs lietas notiek aktīvāk. Ir jau dažas ekotehnoloģijas, kurās Latvija savu līdzdaību ir nokavējusi. Runa ir, piemēram, par par tik lielu nišu kā saules enerģijas ražošana - citas valstis jau ieguldījušas miljonus šo iekārtu attīstīšanai, tur mēs nevaram konkurēt. Vēja enerģijas jomā igauņi mūs ir apsteiguši jau par desmit gadiem - tur tiek ražoti vēja ģeneratori, nupat atvērts arī jauns pētnieciskais centrs. Ja mēs turpināsim teikt, ka mums neko nevajag, tad mūsu kaimiņu biznesa vide turpinās augt un piesaistīt ārzemju kapitālu, bet Latvijas izaugsme kavēsies. Tomēr jautājumā par koksnes izmantošanu mums vēl ir visas iespējas ielekt jau pilnā ātrumā ejošā vilcienā. RTU un citām universitātēm ir iespeja veikt pētījumus jo šis vilciens nav aizgājis - visā pasaulē šī sfēra vēl atrodas attīstības stadijā." Ozoliņš atgādina, ka jaunizgudrotās tehnoloģijas nemitīgi ir kaut kur jātestē, tāpēc, ja savā pagastā kaut ko uzbūvēsiet, inženieriem būs ko darīt un attīstīsies nozare kopumā. "Tiek strādāts ar praksē pielietojamu tehnoloģiju attīstību un risināti jautājumi, sākot ar meža izstrādi un beidzot ar pelnu izvešanu un meža vai lauku mēslošanu. Tā ir "tīrā" nauda - visu laiku ir ko darīt un ko uzlabot."

Tā kā atjaunojamie resursi ir izkliedēti pa visu pašvaldību teritorijām un vienīgi Rīgā to gandrīz nav, Ozoliņš prognozē, ka galvaspilsēta vēl ilgi "sēdēs uz dabasgāzes kā narkomāns uz adatas" - Rīga sapratīs, ka tas nav izdevīgi, taču atteikties no jau iestrādātās sistēmas tuvākajā nākotnē nespēs.

Pievēršoties fosilās un zaļās enerģijas salīdzinājumam, eksperts uzsver: "Tur, kur aktīvi tiek izmantoti zaļie resursi, piemēram, Zviedrijā vai Somijā, elektīrības cenas ir nesalīdzināmi stabilākas un caurmērā zemākas nekā naftas un gāzes cenas, kas reaģē uz ikvienu politisko notikumu. Jautājumā par to, vai izvēlēties enerģijas atkarību vai neatkarību, ir tikai viena atbilde - politiķu atkarība vai neatkarība, jo nekādu citu racionālu iemeslu naftas un gāzes izmantošanai nav. Tik vienkārši nav iespējams novērst to atkarību, ko valstij nodrošina jau uzbūvētā infrastruktūra, tomēr politiķu atkarību gan var un vajag izskaust. Šis aspekts būtiski apdraud topošā likuma kvalitāti.