Paturi vadiņus

Lai cik reizes abi stāstītu savu iepazīšanās stāstu, katrreiz emocijas uzvirmo no jauna. Bija 1957.gads. Vasaras vakars Skultē, kad visi vietējie gatavojās ballei. Skaistā Berta tovakar gaidīja no Rīgas ierodamies savu pielūdzēju Ēvaldu. Tikmēr pašpārliecinātais Ernests sava priekšnieka pobedai pie stūres bija tikko kā atstūrējies no Rīgas un cerēja te satikt vietējo meiteni, uz kuru meta acis. Tovakar nekas nenotika tā, kā bija ieplānots. Ernests uz ceļa ieraudzīja Bertu. Saruna tobrīd izvērtās īsa, bet tās turpinājums nav beidzies vēl pēc desmitiem gadu.

"Atklājās, ka meitene, pie kuras biju atbraucis, pa to laiku ir sameklējusi sev citu. Nu ko - ilgi pārdzīvot negrasījos. Savukārt Bertas pielūdzējs kaut kādu iemeslu dēļ tovakar tā arī neatbrauca. Nolēmu rīkoties un ballē uzlūdzu Bertiņu," atminas Ernests. "Ne viņš man kāds īpaši staltais un smukais likās, nekā. Ja negribēju iet dejot, tad parasti noliecos un it kā ilgi sēju kurpi, bet šis tik stāv un gaida - nu nācās vien iet dejot," atminas Berta. Tā abi dancojuši visu balli. Pret rītu Ernests ar savu mašīnu palīdzējis ballētājiem nokļūt pa mājām. Vajadzēja steidzami izdomāt veidu, kā ilgāk noturēt Bertu pie sevis. Paņēmiens izrādījās vairāk nekā oriģināls un efektīgs.

"Es taču tolaik no mašīnām nekā nesapratu - auto bija retums. Šis man tagad parāda no paneļa apakšas kaut kādus vadiņus un saka - vai es nevaru tos paturēt, citādi auto neiet! Un es kā muļķe pusnoliekusies arī turēju tos vadiņus kamēr šis vadāja tos ballētājus pa mājām kilometriem krustu šķērsu līdz palikām pēdējie! Tikai pēc vairākiem gadiem uzzināja, ka toreiz tie bija tīrie meli un mašīnai nebija ne vainas!" vēl šodien Berta sasit plaukstas un krata pirkstu Ernesta virzienā. Ernests vai plīst no lepnuma par savu izdomu - "man viņā patika pilnīgi viss! Man taču bija kaut kas jāizdomā"!

Vidējais 'nolēmums' pāri visam

Berta smērē brokastu maizītes Ernestam, kuram nu jau ir ļoti švaki ar redzēšanu. Ernests tikmēr uzsauc, lai Berta ir uzmanīga, kad tā ar žuburkūjas palīdzību cenšas piecelties un šķērsot virtuvi. Abiem nu jau ir krietni daudz gadu un aiz muguras raibs mūžs. "Viņš vēl šodien man piemin, ka ir par mani jaunāks," pukojas Berta, "bet tikai nieka trīs mēnešus, es tad viņam atbildu!"

Pārim ir divi dēli, pieci mazbērni un mazmazbērns. "Mums nekad nav bijis tā, ka viens būtu bijis labāks, otrs sliktāks - vienmēr visu varējām izrunāt un vienmēr beigās tomēr kaut kā par visu svarīgo vienojāmies," ilgās kopā dzīvošanas recepti mēģina izskaidrot Berta. Tik daudz kas kopā pārdzīvots - gadiem ilgi dzīvojuši šaurībā - vienā istabā ar Bertas mammu un bērniem, līdz tikuši paši pie sava dzīvokļa. Par milzīgu līmi pāra dzīvē abi atzīst bērnus - tieši kopā būšana ar bērniem un visas ar tiem saistītās rūpes un arī kopīgā atpūta dzīves laikā sagādājusi milzīgu prieku. "Īstenībā ir tā, ka sieviete ir tā, kas satur un veido ģimeni - tā saliedēšana ir panākama tikai un vienīgi ar mīlestību. Mēs nekad neesam klieguši viens uz otru, lamājušies. Vīrietim it kā ir galavārds, bet Ernests teica savu vārdu un tad skatījās, ko es teikšu... Sanāca būtībā, ka galavārds bija man!" secina Berta. "Nē, mēs abi - vidējais nolēmums vienmēr tika panākts," iejaucas Ernests.

Neņemt svešus netīrumus

Berta kā svarīgu min vēl vienu lietu - nedrīkst ļaut svešiem cilvēkiem maisīties pa savu dzīvi. "Daudzi bija, kas nevarēja saprast - kā mēs tik labi un saticīgi dzīvojam! Bija apklačotāji! Bet es neticēju tam, ko man centās iestāstīt. Svarīgi, kas to saka! Ja man mana mamma ko teiktu vai kāds tuvinieks - varbūt es arī ticētu. Bet no malas - nē.... Jo ziniet, ir cilvēki, kam savā ģimenē ir netīrumi un tad viņi grib tos netīrumus izliet citā ģimenē, bet mūsu izvēle ir nepieņemt šo netīrumu spaini un tas ļaundaris neko tev nevar padarīt! Neko!" Berta ir skarba.

Ernests māj ar galvu - viss ir jāizspriež kopā. Ja pēkšņi vairs nezini, ko darīt, nav jāiet kaut kur viedokļi salasīt - ir pašiem jāapsēžas un jāizrunājas. "Sargāt ģimeni ir darbs. Nevar attiecību lietas palaist, lai viss pats iet. Mēs it kā vienkārši dzīvojām nost, neko neplānojām, taču vienlaicīgi viens otru pieskatījām!" smaida Berta. "Svešā ligzdā laimi neatradīsi!" Ernests piebilst.

Abi vērienīgi svinēja abu laulību 25 gadu jubileju - ar visu ceremoniju zagsā, klātiem galdiem, jauniem gredzeniem un klēpjiem ziedu. Vai šoruden tiks atkal svinēta 55 kāzu jubileja, abi vēl nezina, tas atkarīgs no veselības, kas abiem pieklibo. "Dzīvi nevajag plānot, dzīve tāpat ieviesīs savas korekcijas!" noskalda Ernests.