Hemoroīdi
Hemoroīdi parasti tiek raksturoti kā labi apasiņoti audu spilventiņi, kuri atrodas taisnās zarnas izejas daļā (anālajā kanālā), un tiem ir noteiktas funkcijas (līdzīgi blīvei tie nodrošina hermētismu). Hemoroidālais asinsvadu pinums ir visiem cilvēkiem, bet par slimību liecina tas, ja pacientam ir kādas sūdzības vai ārsts konstatē kaut kādas izmaiņas. Gadījumos, kad sūdzību vai šīs slimības komplikāciju nav, bet vissvarīgākais, kad ārsts pacientu rūpīgi izmeklējis un pierādījis, ka pacientam nav citu resnās un taisnās zarnas slimību (galvenokārt ļaundabīgu), ar ārstēšanu nebūtu jāsteidzas. Hemoroīdus iedala tā sauktajos iekšējos un ārējos hemoroīdu mezglos. Iekšējie hemoroīdu mezgli atrodas taisnās zarnas iekšpusē, un pacienti tos neredz. Ielaistas slimības gadījumā tie uz laiku vai pastāvīgi izslīd no anālās atveres. Iekšējos hemoroīdu mezglus klāj taisnās zarnas gļotāda, kurā nav sāpju receptoru. Savukārt ārējie mezgli atrodas ārpusē pie anālās atveres, tie ir redzami no ārpuses un nereti pacientam traucē vairāk. Ārējos hemoroidālos mezglus klāj starpenes āda, atšķirībā no anālās gļotādas tajā ir ļoti daudz sāpju receptoru.
Pēc tā, kā hemoroīdi ”uzvedas”, kā palielinās un ko dara, ar tiem saistītās problēmas iedala vairākās pakāpēs:
Pirmās pakāpes hemoroīdi ir nelieli, atrodas zarnas iekšpusē, un vienīgā sūdzība ir periodiska pilnuma sajūta anālajā rajonā, tāda kā spiediena sajūta uz krustiem, diskomforts, nieze un šad tad var būt asiņu piejaukums vēdera izejas laikā.
Otrās pakāpes hemoroidālie mezgli jau ir palielinājušies, piebrieduši, un vēdera izejas laikā, pie lielas fiziskās slodzes vai pēc ilgstošas alkohola lietošanas tie izlien uz āru un pēc tam paši ieslīd atpakaļ. Protams, ir visas iepriekšējās sūdzības, kā arī sāpes, asiņošana.
Trešā pakāpe- hemoroidālie mezgli izslīd laukā no zarnas, bet paši vairs neieslīd, un tad tie jāiebāž atpakaļ ar pirkstu. Tā izdarot, tie turas iekšā.
Ceturtā pakāpe- mezgli ir izslīdējuši ārā, karājas kā plūmes, un tos vairs nevar atlikt atpakaļ. Tā ir pēdējā pakāpe, kad mēdz būt iekaisumi, asiņošana, tromboze.
Cēloņi
Slimības izcelsmē liela nozīme ir tādiem faktoriem kā mazkustīgs dzīvesveids, ilgstoša sēdēšana, nepareizs, rafinētiem produktiem pārbagāts, pikants uzturs, kas rada aizcietējumus. Daudzi pacienti atzīmē, ka slimība liek sevi manīt pēc viesībām, kad lietots alkohols un bagātīgi ēsts (īpaši piparoti un vircoti ēdieni). Zināma nozīme slimības izcelsmē ir iedzimtībai un fiziski smagam darbam.
Simptomi
Par hemoroīdu klātbūtni liecina asiņošana no taisnās zarnas, kas parasti izpaužas kā svaigas asinis vēdera izejas beigās, pēc daudzu pacientu vārdiem, "uz papīra". Nereti pacienti asiņošanu apraksta kā visai apjomīgu, bet novēroti tikai atsevišķi gadījumi, kad asiņošana noved pie akūtas vai hroniskas mazasinības, kuras dēļ būtu nepieciešama stacionēšana, asins pārliešana un citi ar asins zudumu saistīti steidzami pasākumi. Nereti hemoroidālie mezgli var trombozēties un iesprūst. Iesprūšana raksturīga vēlāku slimības stadiju (visbiežāk trešās) gadījumos. Pacienti sūdzas par ļoti stiprām sāpēm, tūpļa apvidū un nereti pie anālās atveres konstatē sāpīgu veidojumu - iesprūdušu vai trombozētu hemoroidālo mezglu. Arī sākotnēju slimības stadiju gadījumā ir raksturīgs diskomforts anālās atveres rajonā: mitrošanās. Tā kā vēlākās slimības stadijās mainītais hemoroidālais vēnu pinums vairs nenodrošina blīves funkcijas, var rasties maz izteikta fēču nesaturēšana, tai galvenokārt raksturīga mitrošanās vai smērēšanās. Mitrošanās dēļ rodas pastāvīgs starpenes ādas kairinājums, kas savukārt rada niezi un ādas iekaisumu (ekzēmu vai dermatītu), nereti anālās atveres rajonā parādās taustāmi veidojumi - iekaisuši, trombozēti hemoroidālie mezgli.
Ārstēšana
Slimības ārstēšanā kompleksi lietojamas gan medikamentozas, gan ķirurģiskas ārstēšanas metodes. Konkrēta ārstēšanas programma atkarīga no slimības stadijas un tās izpausmēm. Slimības gadījumā jāizvairās no mazkustīga dzīvesveida, maksimāli jāatturas no ilgstošas sēdēšanas (vismaz ārpus darba). Nav vēlami vingrinājumi, kas saistīti ar lielu vēdera preses muskulatūras slodzi. Ikdienā jālieto daudz šķidruma, ideāli būtu 2-3 litri diennaktī (minerālūdens, tēja utt.). Uzturā vēlams ieviest ar šķiedrvielām bagātus produktus: dārzeņus, augļus, klijas, rupjus graudus un linsēklas saturošus produktus.
Medikamentozas ārstēšanas pamatā ir lokāla terapija: siltuma procedūras (sēdvanniņas) un dažādi medikamenti, ziežu vai svecīšu veidā. Šo ārstēšanu var kombinēt ar iekšķīgi lietojamiem medikamentiem, kuri nostiprina asins kapilāru sieniņas, samazina tūsku un iekaisumu, kā arī uzlabo asinsriti. Tiesa, vairumā gadījumu, ārstējoties tikai ar iekšķīgi lietojamiem medikamentiem, nevar cerēt uz vēlamo rezultātu.
Ķirurģiskās ārstēšanas metodes iedala divās grupās. Mazāk traumatiska ir hemoroidālās slimības ārstēšana, izmantojot "pus ķirurģiskas" metodes.
Šāda ārstēšana ietver elastīgo gredzenu uzlikšanu uz iekšējiem hemoroidālajiem mezgliem, skleroterapiju, iekšējo mezglu infrasarkano staru koagulāciju un citas metodes. Parasti to veic ambulatori un pacients var doties mājup, retāk - vienas dienas stacionāra apstākļos. Veicot šīs manipulācijas pielieto lokālo atsāpināšanu vai anestēzija nemaz nav vajādzīgā . Šīs metodes lieto sākotnējo stadiju hemoroidālo slimību gadījumā un ir mazāk traumatiskas un sāpīgas, taču slimības progresēšana, salīdzinot ar gadījumiem, kad tiek veiktas operācijas, vērojama biežāk. Nereti šādas manipulācijas ir jāatkārto. Tomēr arī šāda "pus ķirurģiska" hemoroidālās slimības ārstēšana ir un paliek ķirurģiska iejaukšanās. Ķirurģiskās operācijas pielieto ielaistos gadījumos. Ķirurģisko operāciju pamatā ir iekšējo un ārējo hemoroidālo mezglu izgriešana un nosiešana. Var veikt tikai atsevišķu iekšējo vai ārējo mezglu operācijas, vai arī izoperēt visus hemoroidālos mezglus, ja tie ir mainīti. Pasaulē ir vairāk nekā 10 hemoroīdu operāciju veidu.
Operāciju gadījumā vienmēr nepieciešama atsāpināšana - efektīva vietējā anestēzija, spinālā anestēzija vai arī vispārīgā narkoze. Daļu operācijas var veikt ambulatori, bet vairumam operāciju nepieciešams vismaz dienas stacionārs. Salīdzinot ar manipulatīvajām ārstēšanas metodēm, operācijas ir apjomīgākas, bet slimības progresēšanas iespējamība ir mazāka. Par lielāko klasisko hemoroīdu operāciju trūkumu jāuzskata diskomforts un sāpes pirmajās pēcoperācijas dienās un pat nedēļās (t.s. agrīnajā pēcoperācijas periodā). To skaidro ar to, ka operāciju gadījumā tiek traumēta starpenes āda, un tā, kā jau minēts, ir jutīga un bagāta ar sāpju receptoriem.
Šobrīd par visefektīvāko risinājumu īpaši ielaistu hemoroīdu (III, IV stadija) gadījumā uzskata hemoroidālo asinsvadu (artēriju) caur šūšanu (THD, jeb transanāla hemoroīdu dearterializācija), kas notiek doplera kontrolē, un hemoroidektomiju ar mehānisko šuvēju (Longo operācija). Longo metodi pielieto arī ārējo hemoroīdu izgriešanai, taču pamatā abas metodes pielieto iekšējo hemoroidālo mezglu apasiņošanas pārtraukšanai un iekšējo hemoroidālo mezglu cauršūšanai (THD) un izgriešanai ar šim nolūkam speciāli konstruētu vienreizlietojamu ierīci (mehānisko šuvēju). Šīs metodes ir ievērojami nesāpīgākas, īpaši agrīnajā pēcoperācijas periodā. Pacients ievērojami ātrāk atgūst darbaspējas. Vienīgais trūkums ir relatīvi augstās izmaksas, ko nosaka vienreizlietojamo aparātu cena, kuri šīs operācijas gadījumā ir nepieciešami.
