Uzskaitīt visus zibenīgo pārmaiņu skaistumkopšanas plusus nav jēgas, jo tos jūs varat izlasīt gandrīz jebkura skaistumsalona mājaslapā. Taču - cik daudz pārmaiņu spēj paciest mūsu ķermenis? Vai ir kādi signāli, kas ziņotu, ka eksperimentu skaits ir pārsniedzis normu?

Izmēģinājusi gandrīz visu

Lienei ir 28 gadi, un viņai patīk spontāni mainīt savu izskatu: "Es gribu izskatīties atbilstoši savām sajūtām, kas mainās atkarībā  no gadalaika un no notikumiem manā dzīvē. Es nespēju ilgstoši nemainīt frizūru, matu krāsu vai kādu citu sievišķīgu detaļu." Lienei ir bijusi gan īsa ilgviļņota frizūra, gan gari mākslīgie mati. Neilgu laiku viņa ir nēsājusi arī gēla nagus. Pēc tam, kad pārāk smagi auskari saplēsa vienu auss ļipiņu, viņa izlēmusi par labu pīrsingam degunā. Liene arī, pieskaņojot apģērbam, mēdz mainīt krāsainās lēcas - visbiežāk viņa likusi dabisko acu krāsu paspilgtinošās zilās vai zaļās lēcas.

Viņa gan atzīst, ka vairums no eksperimentiem bijuši īslaicīgi - ikdienā sadzīvot ar mākslīgo skaistumu neesot pārāk ērti: "Man nekad nav pieticis pacietības izaudzēt garus matus, tāpēc jaunpieliktie mati mani patiesi sajūsmināja, taču tikai līdz brīdim, kad nonācu slimnīcā. Pieaudzētajiem matiem bija nepieciešama īpaša kopšana, ko es uzreiz pēc aklās zarnas operācijas nebiju spējīga kvalitatīvi veikt. Divu dienu laikā mati savēlās tik ļoti, ka tos vairs nebija iespējams izķemmēt - biju spiesta no tiem atteikties."

Arī mīts par mākslīgajiem nagiem viņai šķitis pievilcīgāks, nekā to "lietošana" ikdienā: "Tas ir skaisti, labi un ērti, ja vien ikdienas darbs nepieprasa nemitīgu drukāšanu uz datora. Šāda klabināšana ļoti ātri nagus atsit un nolauž, tie ir bieži jāatjauno. Arī cilvēkiem, kas dara fizisku darbu ar rokām, tas nebūs piemērots variants. Pat nezinu, kādas profesijas pārstāvji ar šādiem nagiem var ērti sadzīvot ikdienā - varbūt stjuartes, piemēram. Man pašai citu sūdzību par gēla nagiem nebija, jo mani dabiskie nagi ir cieti un izturīgi, no procedūras tie necieta. Bet zinu draudzenes, kam, liekot nagus pie profesionāliem meistariem, tie novīlēti līdz asinīm."

Lienei ikdienā jānēsā brilles, tāpēc izvēli valkāt krāsainās lēcas nevar uzskatīt tikai par nodevu skaistumam. Tomēr par lēcām Liene saka tā: "Tās izskatās smuki - īpaši tonētās, bet es to iesaku darīt tiem, kam nav pārāk jutīgas acis. Esmu pamanījusi, ka vasarās lēcas nekādā gadījumā nedrīkstu nēsāt - no spilgtās saules acis kļūst ļoti jutīgas, tās sāp un asaro. Var sanākt tā kā man - randiņā pludmalē acis asaro un ar smilšainām rokām jāķeksē ārā lēcas. Arī, ilgstoši sēžot pie datora, ērtāk tomēr ir strādāt ar brillēm. Reiz, steidzoties sev kaut kā palīdzēt, aiz izmisuma acīs sapilināju deguna pilienus."

Lai arī nagi meitenei ir cieti, ausis daba esot iedalījusi pavisam mīkstas. Secinājums, ko Liene izdarījusi pēc tam, kad pārplēsta auss ļipiņa - mīkstausu īpašniekiem nevajadzētu nēsāt smagus auskarus. Deguns šajā ziņā esot daudz izturīgāks, taču pīrsings kreisajā nāsī pat gadu pēc izduršanas joprojām radot sāpes - skaistumlietas varot nomainīt tikai pie profesionāļa.  Arī daudzām sievietēm tik ierasta procedūra kā solārijs kādu dienu Lieni nokaitinājusi: "Solārijā bija jaunas lampas, izvēlējos tikai dažu minūšu garu sauļošanos - turklāt tik, cik salona darbiniece manai ādai ieteica." Rezultātā Liene izskatījusies turpat va pēc Valsts karoga - nocepināta tumšsarkana, ar pāris baltām svītrām mākslīgās saules neskartās zonās.

Ko par Lienes eksperimentiem saka profesionāļi? Vai meitenei nav paveicies ar meistariem, vai tiešām ķermenis vēlas protestēt pret iejaukšanos no malas?