Kas noticis? Pēc skata inteliģenta pensijas vecuma kundze, skaista un labi kopta privātnama saimniece, apgalvoja, ka viņu saimniecībā atkritumu nav un ar tiem dažiem, kas ir, viņi paši tiekot galā. Kā? Gods kam gods, žurnālists to viņai pavaicāja, un tai brīdī skaudri atklājās cilvēka tumsonība. "Papīru sadedzinām kamīnā, pārējo - dārza kamīnā! Bet pašvaldība vēlas piespiest cilvēkus īrēt zaļus konteinerus, kur mest atkritumus, bet tiem, kuri pretojas, uzliek 50 latu naudas sodu." Kad painteresējos, cik tad milzīga ir šo konteineru īre un atkritumu izvešana, uzņēmums "Veolia" informēja, ka par viena 110 l konteinera izvešanu jāmaksā Ls 1,10. Rakstu vārdiem: viens lats un desmit santīmu! Un par to šis tracis ar televīzijas iejaukšanos!
Man nav grūti iedomāties, kādi dūmi un smaka apņem apkārtni, kad šie atkritumu neradītāji savā pagalmā svilina plastmasu, PET pudeles, pamperus, vecās tupeles un citas drazas, ko, skursteni taupot, neatļaujas bāzt plītī. Turklāt šo mirelīgo smaku pašlaik var saost ikviens, kurš dzīvo pilsētā vai ciematā, jo, apkures sezonai sākoties, vienmēr atrodas kāds gudrinieks, kas nolēmis šādi atbrīvoties no atkritumiem. Likteņa ironija! Nupat paraudzījos pa sava Pārdaugavas dzīvokļa logu, un - skat! - melni dūmi vijas no pretējās mājas skursteņa, smaka laužas cauri pat mana pakešloga gumijām.
Protams, uzrakstīju "Tautas balsij" e-pasta vēstuli, bet neviens neapliecināja, ka būtu to lasījis. Droši vien viņi nodomāja, ka esmu traka. Bet varbūt tā sieviete no Ķekavas prot dzīvot tik zaļi, ka ne skrandiņas atkritumu, ko nevar sašķirot vai kompostēt, nepaliek pāri? Nu, ja citi tā var, tad arī man to vajadzētu prast. Tādēļ nolēmu kādu mēnesi izmēģināt, vai ar visu savu 15 gadu pieredzi vides aizsardzībā spēju tik būtiski samazināt atkritumu daudzumu, ka varu atteikties no gružu tovera un tajā iestādīt kādu istabas augu.
1. solis: nenes mājās neko, kas jau ir atkritumi
Jau veikalā vai tirgū uzmanīgi raudzījos, lai produkta iepakojums būtu no materiāla, ko drīkst likt šķirotu atkritumu konteineros, tātad: papīrs, tetrapakas, polietilēns, PET, stikls. Aizrādīšu, ka šis paņēmiens noder tikai tad, ja tu pēcāk to visu patiešām nogādā šķirotu atkritumu tvertnē.
Zinot, ka šādi konteineri Ķekavā dažviet izvietoti, ceru, ka atkritumu neradītāju ģimene tieši tā arī rīkojas. Es šķirotu atkritumu konteineros mēnesī ielieku kādas četras stikla pudeles, sešas PET pudeles, 4-6 tetrapakas un aptuveni kilogramu papīra.
2. solis: pūstoši atkritumi jākompostē
Statistika vēsta, ka 25-30% no visiem sadzīves atkritumiem ir pārtikas atliekas. Es ceru, ka arī pārējiem Latvijas iedzīvotājiem tās ir tikai mizas, čaumalas un tējas biezumi, nevis sabojājies ēdiens. Ēdienu izmest nav ētiski! Pārtikas ražošana un gatavošana ir tik ļoti energoietilpīga, ka visiem vajadzētu ievērot Buratino ieteikumu: ne daudz, ne maz, bet tā, lai pietiek. Visi, kam dārzā ir kompostkaudze, nekad nemet mizas un citus pūstošus atkritumus parastajā miskastē, bet pilsētniekiem - gribi vai negribi - arī pārtikas atliekas tomēr tur jāmet. Atzīšos, ka es vismaz daļu no tām atdodu poda rūķim un ceru, ka mikroorganismiem Daugavgrīvas notekūdekūdeņu attīrīšanas iekārtās mizas un serdes garšo labāk nekā veļas pulveri un podu dezinficētāji. Metot biodegradablos atkritumus parastajā gružu kastē, mierinu sevi ar domu, ka šīs atliekas Getliņos ražos biogāzi.
Esmu pārliecināta, ka Ķekavas privātmājas saimniece kompostkaudzi papildina regulāri.
3. solis: pirms izmet, meklē jaunus saimniekus nevajadzīgām mantām
Zaļi domājošu cilvēku aprindās pilnīgi normāla parādība ir ciemošanās reizēs parādīt draugiem drēbes, apavus, žurnālus, grāmatas, sadzīves tehniku un citas lietas, no kurām grasos atteikties. Ja negribas šādi ņemties (turklāt nav nemaz tik viegli noskatīties, cik lieliski draudzenei izskatās kurpes, rotas vai tērpi, kas izrādījās pilnīgi nepiemēroti man), tad nevajadzīgās mantas var aiznest uz veikalu "Otrā elpa", biedrību "Sarkanais Krusts", vietējās pašvaldības sociālo nodaļu, tuvāko humpalu bodīti - tagad iespēju ir ļoti daudz.
4. solis: visu, kas pārstrādājams, aizved uz šķiroto atkritumu laukumu
Tur var nodot ne tikai stiklu, PET, polietilēnu, papīru un kartonu, bet arī bīstamos atkritumus: elektropreces, spuldzes, kas satur dzīvsudrabu, baterijas, akumulatorus utt.
5. solis: pilnībā atsakies no nākamajiem atkritumiem
Šis paņēmiens vairāk noderēs tiem, kuri dzīvo vieni, jo atteikšanās no iesīkstējušiem ieradumiem var nokaitināt pat vismierīgāko līdzcilvēku. Nekādu plastmasas maisiņu, nekādu vakuumiepakojumu, polistirola un citas nepārstrādājamas plastmasas! Un tas ir tikai sākums! Iespēju vēl daudz, tikai nav diez ko ērti.
Nepirkt pienu lielveikalā, bet doties uz tirgu ar savu burciņu vai PET pudeli.
Tā kā vasarā izlejamais piens saskāba ātrāk, nekā paspēju to pārnest mājās, biju spiesta veikalā pirkt fasētu pienu. Lai ietaupītu 15-20 santīmu, kas jāpiemaksā par PET pudeli vai tetrapaku, pirku pienu polietilēna maisiņos. Kad mājās to pārlēju PET pudelē, kur arī kādreiz bija litrs piena, pārsteigta konstatēju, ka pāri paliek vismaz 50 gramu. Tātad - litrs maisiņā atšķiras no litra PET pudelē...
Augļus un dārzeņus nelikt maisiņā, ko par velti vari paņemt veikalā, bet salikt tos grozā bez iesaiņojuma. Vai lietot jau kādreiz lietotu maisiņu.
Grūti vai pat neiespējami tikt galā ar maigām ogām un zemjainiem kartupeļiem. Pēc kartupeļiem varētu doties ar ķerru vai savu spainīti.
Lai kā censtos, ir produkti, kurus tomēr nevar nopirkt pavisam bez iesaiņojuma, piemēram, gaļa, zivis, milti, putraimi, olas (tirgū var salikt līdzpaņemtā lietotā iepakojumā), eļļa, maize (maizi bez iesaiņojuma var nopirkt tirgū). Ne vienmēr sadzīves ķīmiju un kosmētikas preces var nopirkt polietilēna iepakojumā (HDPE), tātad arī šajā jomā grūti izvairīties no atkritumiem.
Strikti ievērojot šo totālo atteikšanos, pat man neizdevās izvairīties no atkritumiem - pāris kilogramu ik nedēļu tomēr bija jāaiznes uz konteineru, par kura izvešanu Rīgā maksāju nedaudz vairāk kā divus latus.
Pēc "Eirostat" datiem, katrs Latvijas iedzīvotājs 2009. gadā radījis 333 kg sadzīves atkritumu. Tas ir trešais labākais rezultāts Eiropā, kur vidēji katrs iedzīvotājs rada 516 kg atkritumu. Ceru, ka tas nav panākts ar nosvilināšanas metodi... Citi dati liecina, ka rīdzinieks gadā rada vidēji 420 kg atkritumu. Ja es strikti turpinātu šādā garā, diez vai spētu iekļauties 110 kg gadā, jo ik pa brīdim vienalga rodas kas lielāks, ko izmest konteinerā.
Tātad - ja es rīkotos līdzīgi kā sieviete no Ķekavas, kura atkritumus dedzina kamīnā, es katru gadu piesārņotu Latviju ar tiem veselībai kaitīgajiem blakusproduktiem, kas rodas, sadedzinot vismaz 110 kg plastmasas. Es 100 kg, tu 200 kg, kaimiņš 300 kg... Vai par to vajadzētu uztraukties? Un kā vēl! Jākliedz balsī, jāsauc policija, jāziņo Valsts vides dienestam, jo visi, kas tā vienkārši savas mājas kamīnā vai krāsnī dedzina atkritumus, saucami īstajā vārdā - par slepkavām!
Inde, kas nenogalina uzreiz
Dedzinot plastmasu, gaisā izdalās ķīmiskie savienojumi dioksīni, un daži no tiem ir indīgi pat visniecīgākajā koncentrācijā. Šos indīgos dūmus ieelpo ne tikai pats dedzinātājs, bet arī viņa tuvinieki, kaimiņi; pēcāk dūmi, kas satur dioksīnus, ieķeras mākoņos, nolīst zemē un iekļūst augsnē, no kuras šo indi uzņem augi; augus apēd dzīvnieki, un beigu galā mēs paši kļūstam par dioksīnu krātuvi. 2003. gadā Latvijas Vides aģentūra secināja, ka Latvijā aptuveni 70% dioksīnu rodas nekontrolētas degšanas procesos, to skaitā - dedzinot sadzīves atkritumus un kūlu. Atkritumus sadedzinot tam paredzētās krāsnīs, kur temperatūra sasniedz pat 1200°C, hlors un citas gāzes sadeg pilnībā, bet kamīnos, plītīs un ugunskuros maksimālais karstums ir tikai 300 grādu, tādēļ nesadegušie dioksīni var brīvi izplatīties tuvā un tālā apkārtnē.
Kaut dioksīni no organisma lēnām un pamazām izdalās, cerēt, ka varam pilnīgi izvairīties no šīs indes, nav iemesla. Lai būtu iespēja neielaist tirgū kaut ko ļoti saindētu, noteikts, ka maksimālā koncentrācija, cik bez lielām briesmām savai dzīvībai drīkstētu apēst cilvēks, ir 4 pikogrami/kg svara diennaktī. Tā ir grama triljonā daļa. Kurš gan to var izkontrolēt, un vai vispār kontrolē? Vismaz mūsu valstī dioksīna daudzumu pārtikā vai lopbarībā nepārbauda, un, ja ir samilzis skandāls, analīzes jāsūta uz dārgām laboratorijām citās valstīs.
Kad dioksīnu nemanāmie pikogrami iekļuvuši cilvēkā, tie meklē taukaudus. Dioksīniem ļoti patīk pieķerties arī aknai, liesai un smadzenēm. Un, jo taukāks cilvēks, jo lielākas iespējas uzkrāties dioksīniem. Turklāt novājējot tauki aiziet, bet dioksīni paliek - tikai salīdzinoši lielākā koncentrācijā, tāpēc nereti slaidais augums lielu prieku nedod, jo saasinās dažādas slimības. Ar dioksīniem pārsātināts cilvēks kļūst nervozs un salīgs, sāp galva, izsitas pumpas, ir slikta dūša... Kurš gan nav saskāries ar šādiem simptomiem? Pēc tam var rasties aizkuņģa dziedzera un vairogdziedzera slimības, cukura diabēts - cieš endokrīnā sistēma, mazinās organisma aizsargspējas. Mediķi ir vienisprātis: dioksīni ir pirmie, kas jāvaino ļaundabīgo audzēju izraisītajā nāves pļaujā. Divkārt kaitīgi tie ir vēl nedzimušiem bērniņiem, tādēļ nebrīnieties, ka pret atkritumu dedzinātājiem izjūtu pastiprinātu riebumu, - esmu topošā vecmāmiņa. Tādēļ nespēju mierīgu sirdi turpināt uzskaitīt pataloģijas, kas varētu iedzimt, - lasiet profesora Jēkaba Raipuļa grāmatu "Vides piesārņojuma ietekme uz iedzimtību".
Dioksīni nenogalina uzreiz, bet sagandē dzīvi pamazām. Labā ziņa ir tā, ka pamazām jau tie tiek izvadīti no organisma, bet - tam nepieciešams laiks, pat septiņi gadi! Svīšana kustoties vai peroties pirtī, tīra ūdens dzeršana un čurāšana šim procesam nāks par labu. Un tad tikai atliek visiem spēkiem izvairīties no dioksīnu apēšanas vai ieelpošanas, taču tas jau ir krietni grūtāk.
Sodi, kurus nepiemēro
Nav viegli pieķert atkritumu dedzinātāju nozieguma vietā, jo kaimiņi nevēlas maitāt savstarpējās attiecības, turklāt daudzi domā, ka zvanīšana man uz radio vai žurnāla redakciju palīdzēs labāk. Nē, mīļie, - te jācīnās kopīgiem spēkiem: es par šo tēmu veidošu radio raidījumus, gatavošu publikācijas, runāšu lekcijās, bet ar dedzinātāju jārunā jums pašiem! Viņiem ir jājūt sabiedriskais nosodījums. Ja atkritumu dedzinātājs nesaprot argumentus par indes kūpināšanu gaisā, varat draudēt ar sodiem: ja privātpersonas nodarbojas ar smirdīgo svilināšanu, sods ir no 50 līdz pat 700 latu, juridiskām personām - no 200 līdz 1500 latu. Lai starp mums paliek fakts, ka šādas soda sankcijas pret iedzīvotājiem faktiski nekad nav vērstas, bet, ja kāds dikti gribētu, gan jau varētu. Un pārmaksāts par radīto kaitējumu nebūtu - domās paskaitiet, cik naudas ārstēšanai tērē valsts un paši slimnieki, kas sirgst ar audzējiem un vielmaiņas slimībām! Ar 50 latiem to grūti kompensēt.
Valsts vides dienests iesaka par atkritumu dedzinātāju vispirms informēt pašvaldības policiju, lai tā nekavējoties varētu kaitnieku pieķert notikuma vietā. Tūliņ pēc tam ziņo Valsts vides dienestam, zvanot uz bezmaksas tālruni 8000828. •
