Nekāda spiediena!
Māras enerģiskā balss dzirkstī - kā nekā nav pat mēnesis pagājis kopš jaunais pāris oficiāli kļuva par vīru un sievu. Martins un Māra ir kopā jau četrus gadus un beidzot bijusi sajūta, ka jāizbeidz "drauga un draudzenes posms". Radinieki jau ilgāku laiku devuši mājienus, ka tā kā būtu laiks stūrēt uz laulības ostas pusi. Taču šis jaunais pāris nav no stumjamiem un bīdāmiem. "Mēs nepakļaujamies spiedienam, darām tā, kā paši vēlamies," uzsver jaunā sieva. Kad beidzot bijusi sajūta, ka abi gatavi laulībām, radās pārdomas par gaidāmo ceremoniju un virkni faktoru, kurus nebija iespējams ignorēt.
"Kāzas zagsā negribējām, arī baznīcā nē, jo neesam ticīgi. Abi esam no dažādiem Latvijas nostūriem - es no Vidzemes, vīrs no Kurzemes. Katram savā Latvijas galā ir liels radinieku pulks - es esmu no sešu bērnu ģimenes, vīrs no četru - grozies kā gribi - nelielas kāzas nebūs iespējams sarīkot. Turklāt - nav ko liekuļot, iztrūkst arī ģimenes tradīcijas. Es, piemēram, esmu pirmā no bērniem, kas apprecējās un ar ģimeni tiekos ļoti reti - nekāda čupošanās mums nav raksturīga. Turklāt tā saucamās "latviešu kāzu tradīcijas" mums abiem uzdzina šermuļus - nu nevienam no mums negribējās, ka, piemēram, pusnaktī mūs iebāž bezformas naktskreklā un aizstumj gulēt un pārējie turpina ballēties līdz rītam! Negribējās tīt tos kamolus un kost tajos ābolos, skaitīt mīļvārdus uz kāpnēm un darīt visu to pārējo," smejas jaunā sieva.
Ar diviem čemodāniem uz savām kāzām
Kaut kur abiem galvā bija aizķērusies informācija par iespēju apprecēties ārvalstīs - kļuva skaidrs, ka tas ir tieši tas, kas abiem vajadzīgs! Ļoti ātri tapa skaidrs, ka liktenīgā vieta būs tieši Gibraltārs - bezgala skaistā vēsturiskā britu kolonija Pireneju dienvidos. Kāzu tūrisms visā pasaulē ir milzu bizness un arī Gibraltārā ir augstas klases viesnīcas, kas specializējas tieši kāzu rīkošanā un apkalpošanā. Dažu mēnešu laikā viss tika noorganizēts un aprīlī jaunais pāris ar Latvijā šūto līgavas kleitu un līgavaiņa uzvalku, te pirktiem gredzeniem čemodānā devās uz savu kāzu vietu.
"Ģimenes par to zināja, pārējie gan ne. Negribējās, lai izceļas lieks tracis un jāsniedz kādi skaidrojumi - piemēram, jāatbild uz tradicionāli muļķīgo jautājumu - vai tu esi stāvoklī?? Protams, ka vecāki nerādīja dikti priecīgas sejas, bet viņiem arī pietika prāta neko neteikt, jo tā ir mūsu diena un mūsu izvēle. Tā arī devāmies ceļā," stāsta jaunais pāris.
Gibraltārs - saule, jūra un 'jāvārds'
Gibraltārs sagaidīja jauno pāri vairāk nekā viesmīlīgi - "bija jau tik silts, ka bijām pirmais pāris, kuru laulāja ārā uz terases," stāsta Māra. Tā kā aprīlis tur vēl īsti nav tūrisma sezona, abi jaunie bija vienīgais tobrīd laulājamais pāris viesnīcā, līdz ar to abi izjutuši patiesu uzmanību no visiem viesnīcas darbiniekiem un nav bijis nekādas 'laulību konveijera' sajūtas, kādu var saķert, gaidot savu kārtu kādā no Rīgas zagsiem vai baznīcām. Kāzu pakalpojumu pakete ietvēra frizieri un make-up speciālisti līgavai, pašu laulību ceremoniju, ceremonijas vadītāja pakalpojumus, ziedus, bagātīgi klātu svētku galdu un fotogrāfa pakalpojumus. "Mums arī vairāk neko nevajadzēja," abi bijuši absolūti apmierināti ar piedāvājumu. Dienu pirms ceremonijas abi nokārtojuši formalitātes vietējā Dzimtsarakstu iestādē.
Māra stāsta, ka kāzu dienā uztraukumu neesot izjutuši, taču mirklī, kad abi kāpuši lejā pa plašajām kāpnēm uz ziediem rotāto āra terasi, sirds krūtīs esot salēkusies gan. "Varbūt lielu lomu spēlēja tas, ka šis kāzu ceremonijas vadītājs bija ārkārtīgi patīkams un nosvērts cilvēks, jutāmies brīvi un stress pazuda," stāsta sieva. Vai tajā brīdī tiešām nav trūcis radinieku atbalsta vai tuvāko draugu? Atbilde ir viennozīmīga - nē! Tad abi devuši viens otram solījumu, kas bijis kādā senākā angļu valodas formā nekā mūsdienu angļu valoda, ka abi ir brīvi no saistībām un tiesīgi stāties laulībā, solīja viens otram visu, kas tādās reizēs tiek apsolīts, parakstījušies ar īstu spalvu un tinti lielā grāmatā un, klātesot diviem vietējiem lieciniekiem, kļuvuši par vīru un sievu. Pēc ceremonijas sekojusi fotografēšanās sesija un izsmalcinātas vakariņas diviem. "Viss bija tieši tā, kā es vēlējos," pēc ceremonijas teicis vīrs Martins.
"Priecājāmies, jo nebija nekā lieka - nebija dzejas rindu, uzspēlētu emociju," stāsta Māra. Ceremonijas vadītājs esot ļoti brīnījies, ka jaunie vēlas likt gredzenus uz labās rokas. Vēl interesants esot bijis fakts, ka pirms ceremonijas abi esot uzaicināti uz nelielu sarunu, kurā lūgts precizēt, kā tieši izrunāt uzvārdus, kāda ir abu nodarbošanās. Iespējams, tā esot bijusi neliela pārbaude - vai tiešām tā ir mīlnieku laulība, nevis fiktīvas laulības, kas ir problēma daudzviet pasaulē.
Pēc trim viesnīcā pavadītām dienām abi devās ceļojumā pa Spāniju un tad atgriezās Latvijā jau kā vīrs un sieva. Tika informēti draugi un pieņemti apsveikumi - "īstie draugi saprata un neko mums nepārmeta," abi nosmējušies. Trīs nedēļas vēlāk pa pastu no Gibraltāra pienākusi oficiālā laulību apliecība, ko šeit vajadzējis iztulkot, notariāli apstiprināt un reģistrēt attiecīgajās Latvijas iestādēs. Tagad laulība oficiāli atzīta arī Latvijā, abi ir priecīgi: "Tā tiešām bija mūsu diena un mūsu svētki!"
