"ZoFA" ir viens no pēdējo gadu veiksmīgākajiem pašmāju modes zīmoliem, kuru izveidojusi joprojām praktizējošā arhitekte Elīna Dobele. Zīmola ateljē Rīgas klusajā centrā izceļas ar tikpat lielu askētismu kā tajā atrodamie apavu modeļi. Tur notiek gandrīz viss apavu radīšanas process - no skicēm un pielaikošanām līdz pat pēdējo skrūvīšu pievilkšanām. Ar uzvarām divos jauno projektu konkursos "ZoFA" pierāda, ka veiksmīgam modes biznesam ne vienmēr jābūt pompozam un ar gaismas ātrumu augošam. Tieši otrādi - kas lēni nāk, tas labi nāk. Sarunā ar "Veto" Elīna Dobele stāsta par ētisko modi, ilgtspējīgo biznesu un pasauli, kuru viņa cer padarīt skaistāku.
Kāpēc tieši "ZoFA"?
Es ticu, ka jebkura ideja, kas kādā brīdī ir ienākusi galvā un kuru cilvēks nerealizē, ir jāpaglabā savos plauktiņos. Kad iepazinos ar savu vīru, mēs nenormāli daudz ballējāmies, un mums toreiz bija doma, ka jāizveido Rīgā klubiņš, kurā būtu daudz dīvānu, un tie mainītos, jo tos būtu iespējams arī iegādāties. Tai idejai arī radās nosaukums - "ZoFA". Tā ballēšanās pierimās, un mēs neko nerealizējām, bet baigi smieklīgi ir tas, ka pēc diviem gadiem radās klubs "Piens", kur arī ir tie dīvāni, un viņiem pat SIA nosaukums ir "Zofa".
Kad radās doma par apaviem, sāku domāt, kāds varētu būt nosaukums. Man no tiem ballēšanās laikiem bija palicis piereģistrēts domēns "ZoFA", un tad nu saslēdzās kopā, ka tā arī varētu saukties apavu bizness.
Kāds bija pirmais pašas dizainētais apavu pāris?
Man zābaki vienmēr ir bijusi mīļākā tēma, mīļāka nekā kurpes. Tad es domāju, no kāda materiāla tie būs - nolēmu, ka audums, jo tas ir viegls. Zābaki vasarā jau tajā laikā bija diezgan aktuāls trends. Pirmais modelis bija ļoti kontrastējošs un košs, vēlāk tam mainījās tikai audumu variācijas.
Pēc izglītības esat arhitekte. Vai šīs zināšanas palīdz apavu modelēšanas procesā?
Arhitektūra ir viena sarežģīta profesija, tajā ir iesaistītas daudzas dažādas puses, un radošais process tur ir ļoti minimāls. "ZoFA" vairāk ir kā bizness, nevis dizaina zīmols, tāpēc tāpat kā arhitektūrā arī apavu ražošanā visu laiku ir jārisina tehniskās lietas. Pieredze arhitektūras jomā dod izturību, prasmi komunicēt ar dažādiem cilvēkiem: ar pasūtītāju, kurš parasti ir daudz maz intelektuāls cilvēks, ar būvniekiem un ar pašiem celtniekiem. Ar katru no minētajiem ir jākomunicē atšķirīgi. No arhitekta aroda noder prasme "salikt kopā" elektriķus, vēdinātājus, būvkonstruktorus. Sākot darboties ar apaviem, sapratu, ka tas nav nekas, ja salīdzina ar to, kas notiek būvlaukumā. Protams, tehniskās zināšanas, sapratne par to, kas dizains vispār tāds ir, estētikas izjūta - tas viss nāk no arhitektūras, tā ir tā bāze. Manuprāt, studēt arhitektūru man ir bijis daudz vērtīgāk, nekā, piemēram, modes dizainu, jo, studējot citu sfēru, uz modi varu paskatīties no citas puses, ar citu pieredzi.
Vai šie apavi ietver kādu īpašu vēstījumu to valkātājiem?
Tas vēstījums ir par to, ka "ZoFa" iet ētiskā dizaina, ilgtspējīgā biznesa ceļu. Tas ir lēns bizness, lēns process, šie apavi netiek ražoti masveidā, bet gan pāris eksemplāros. Mēs neforsējam, neatveram veikalu Vecrīgā, pompozās telpās, neņemam lielus kredītus, kurus ar baigo uzrāvienu uzreiz iztērētu. Mēs domājam nākotnei un ticam, ka tas var attīstīties lēni un pakāpeniski. Ētiskā biznesa un modes koncepts ir tāds, ka darbinieki ir paēduši un strādā siltās telpās. Pasaulē notiek pat speciālas ētiskās modes izstādes, un ir daudz šādu ētiskās modes piemēru. Es ticu, ka pasaule mainās un ka šajā procesā pat ar tik mazu lietu kā apavi mēs varam dot savu labo gribu. Cilvēki novērtē, ka apavi ir ar rokām darināti, ka izmantoti ir tikai dabīgi materiāli. Dizains ir laba lieta, īpaši modes dizains - tas vienmēr piesaista uzmanību; arī arhitektūra, bet jau mazāk. Mode - tas ir atbildīgi. Caur dizainu var pastāstīt daudz un likt cilvēkiem aizdomāties. Mūsu ideja ir par to, kā darīt pasauli labāku.
Ko šie apavi pastāsta par jums?
Baigais askēts un savā ziņā pedants es esmu. Man patīk, ka viss ir nostrādāts, un, ja ir izcelta kāda detaļa, tad tā ir pamatota - tā ir tieši tur, kur tai jābūt. Man patīk atmest lieko - tā, lai paliek tikai kaut kas tīrs. Patērētājs arī diezgan daudz ko dod. Pašā sākumā es vairāk eksperimentēju, bet tagad es redzu, kas ir tas, ko mūsu mērķauditorija nēsās, tā ir tāda pieslīpēšanās visu laiku.
Kāds izskatās modes bizness Latvijā šobrīd?
Mēs visi esam nenormāli dažādi un atšķirīgi. Ir džinsi, ir lins, ir krāsains "QooQoo", līdz ar to nav tāda kopēja tēla, kas kādam varētu asociēties ar Latviju, bet tāpat ar Latviju neviens neasociē fashion industriju. Mēs tiešām esam tik atšķirīgi; no vienas puses pat žēl, jo tas nozīmē, ka kopējus stendus izstādēs organizēt ir pilnīgi nelietderīgi, jo nav tā vienojošā elementa. Labākais ir tas, ka latvieši novērtē un pērk Latvijas modi, manuprāt, tas ir liels sasniegums. Igauņiem, piemēram, tā nav, un viņi to pārdzīvo - tāda baltā greizsirdība uz latviešiem.
